Veselības inspekcijas skaidrojums par skaistumkopšanas pakalpojumiem ārstniecības iestādēs

Ārkārtējās situācijas laikā, kad nav ierobežoti ārstnieciskie pakalpojumi, bet ir ierobežoti skaistumkopšanas pakalpojumi, ir aktualizējies jautājums par atšķirību starp abiem pakalpojumu veidiem.

Skaistumkopšanai kļūstot arvien invazīvākai, kosmētiķiem kļūstot par ārstniecības personām un prasībām attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu arvien regulētākām, rodas atsevišķas pazīmes un robežpakalpojumi, kas, manipulējot ar terminiem, rada šķietamu priekšstatu, ka tiek sniegti vienādi pakalpojumi.

Tā kā daļa skaistumkopšanas speciālistu ir reģistrējušies Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā kā kosmētiķi un sniedz tādus pašus pakalpojumus, kādi tiek piedāvāti arī ārstniecības iestādēs, tad tiek pausts uzskats, ka vienīgā atšķirība un līdz ar to arī nevienlīdzīga nostāja ir tajā, vai skaistumkopšanas salons ir vai nav reģistrēts kā ārstniecības iestāde.

Taču šādos apgalvojumos netiek ņemts vērā pakalpojuma mērķis – pacienta veselības aprūpe vai klienta izskats vai labsajūta.

Ar ārstniecību ir saprotams dažādu darbību kopums, kas saistīts ar pacienta organisma fizioloģisko funkciju izpēti un iedarbošanos uz to. Ārstniecības likumā ietvertajā definīcijā netieši tiek norādīts uz to, ka ārstniecība ir veselības aprūpes sastāvdaļa un tā tiek veikta, pamatojoties uz medicīniskām indikācijām. Saskaņā ar Ārstniecības likumu ārstniecības personas ir personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību. Turklāt ārstniecības personas ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādās ārstniecības iestādēs, kas atbilst ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām obligātajām prasībām – proti atbilst Ministru kabineta 2009.gada 20.janvāra noteikumiem Nr.60 „Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” prasībām. Skaistumkopšana neietilpst veselības aprūpes pakalpojumu tvērumā.

Ārstniecības iestādē, īpaši Covid-19 izplatības laikā, speciālisti izvērtē un veic tikai veselībai nepieciešamus pakalpojumus, balstoties uz medicīniskajām indikācijām (Ārstniecības likuma pamatā, būtībā). Savukārt skaistumkopšanas pakalpojumi gan ārpus, gan arī ārstniecības iestādē bez speciālista nosūtījuma nav pamatoti ar medicīniskiem mērķiem, bet gan labsajūtas un estētiskajās vajadzībās balstīti, turklāt to saņemšana vai nesaņemšana ir pilnībā balstīta klienta izvēlē.

Lai arī MK 631 prasības, īpaši attiecībā uz higiēnas un epidemioloģiskās drošības pasākumiem ir pietuvinātas prasībām ārstniecības iestādēm, tomēr prasības ārstniecības iestādēm ir striktākas, piemēram, ārstniecības iestādē ir stingras un nepārprotams prasības par:

1. Telpu plānojumu un higiēnas nosacījumiem (MK Nr.60 3.punkts Prasības ambulatorajām ārstniecības iestādēm);
2. Atbilstību higiēniskā un pretepidēmiskā režīma prasībām (MK Nr.104 prasības) – telpu un aprīkojuma dalījums tīrības zonās, tīrīšanas un dezinfekcijas plāns;
3. Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību – atbilstība Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumiem Nr.265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība”;
4. Medicīnisko ierīču uzraudzība (medicīnisko ierīču reģistrācija, atbilstības novērtēšana, tehniskā uzraudzība);
5. Zāļu aprites atbilstību MK Nr.220 “Zāļu iegādes, uzglabāšanas, izlietošanas, uzskaites un iznīcināšanas kārtība ārstniecības iestādēs un sociālās aprūpes institūcijās”;
6. Ārstniecības iestāde izmanto medicīniskās tehnoloģijas, kas apstiprinātas atbilstoši normatīvajiem aktiem;
7. Ārstniecības iestādes maksā iemaksas Ārstniecības riska fondā;
8. Ārpus ārstniecības iestādēm nav prasības nodrošināt tādu klientu/pacientu drošības un tiesību līmeni kā ārstniecības iestādēs.

Ārkārtējās situācijas laikā, kad nav ierobežoti ārstnieciskie pakalpojumi, bet ir aizliegti skaistumkopšanas pakalpojumi, visiem būtu vienādi jāsaprot, ka skaistumkopšana ir aizliegta arī ārstniecības iestādē. Veicot uzraudzību, Veselības inspekcija pārbauda ārstniecības iestādes un, laikā kad skaistumkopšanas saloni ir slēgti,  tajās pārbauda pakalpojumu atbilstību ārstnieciskiem pakalpojumiem, t.i. – mērķis, sniedzējs, vieta.

• Ja kaut vienam parametram atbilstība netiek konstatēta, pakalpojums tiek pielīdzināts skaistumkopšanas pakalpojumam un tiek aizliegts, tā sniedzējam un pakalpojuma ņēmējam var tikt piemērots sods.  

Pakalpojumus kosmetoloģijā arī ārstniecības iestādē drīkst sniegt tikai ar attiecīgām medicīniskām indikācijām, kad pacientam konkrēto pakalpojumu pirms pakalpojuma sniegšanas kā nepieciešamu ir noteicis ārsts – speciālists (piem., dermatologs) un konkrētā procedūra nepieciešama kā ārstnieciska, nevis skaistumkopšanas, izskata uzlabošanas vai labsajūtas veicināšanas nolūkā. Tas nozīmē, ka ir jābūt aizpildītai medicīniskai dokumentācijai (ambulatorā pacienta medicīniskā karte) saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumiem Nr. 265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība”, kur jābūt medicīniskajam ierakstam par veiktu konsultāciju pie ārsta-speciālista, pacientam noteiktu diagnozi un tālāk seko piedāvātā manipulācija kā viens no slimības ārstēšanas veidiem.